Tas bija pirms vairākiem gadiem (tiešām neatceros – cik) Rīgas zoodārza filiālē “Cīruļi”. Tur vienmēr ir interesanti – sameklēt kokvardi, kuru nav un nav, bet, tiklīdz vienu izdodas ieraudzīt, tad izrādās – uz katra zariņa pa kādai sēž un smaida (😊.. , papriecāties par trīs mazajiem lācēniem, kuri aizrautīgi spēlējas savā nodabā… parunāties ar vilku vai ēzeli, vai trušu bariņu… Pēkšņi sapratām, ka paskrējusi gandrīz visa diena un tuvojās dārza slēgšanas brīdis. Vēl nogājām gar mazo lācēnu mītnes vietu. Zoodārza darbinieces mums pavēstīja, ka, ja 5 minūtes pagaidīsim, redzēsim, kā lācēni dodas vakariņot. Protams, ka pagaidījām. Es jau iztēlē redzēju sevi izbaudam šo vienreizīgo iespēju un fotografējam lācēnus – te viņi iziet no aploka, te viņi nāk uz mūsu pusi, te viņi ir mums blakus, te viņi dodas tālāk… Tas bija viens zibenīgs mirklis! Nebiju iedomājusies, ka mazie apaļie lācēni spēj skriet tik milzīgā ātrumā! Kā zibens šautriņas paskrēja mums garām… Laikam jau zināja, ka galapunktā viņu gaida gards kumoss… Galu galā man izdevās iemūžināt tikai vienu mirkli… Un par atmiņu man palikusi ļoti mīļa, manis radīta fotogrāfija, kurā redzami divi ar pusi lācēni….